Noslēpumainais Jupiters


Laikam, jebkuram cilvēkam, dzīvojošam uz Zemes ir ļoti grūti iedomāties apstākļus, kuri ir sastopami uz Jupitera un viņam līdzīgām planētām. Ja skatoties uz Marsu, mēs vēl varam iedomāties, ka pirms miljons gadiem tā putekļiem klātā virsma bija segta ar mežiem un okeāniem, tad par Zemes un milzīgā gāzes giganta līdzību runāt nav vērts. Tāda veida debesu ķermeņus ir ļoti grūti izpētīt, tāpēc Jupitera uzbūve un sastāvs līdz šai dienai nav tā īsti izpētīts, bet cilvēce dara visu, lai šie noslēpumi tiktu atklāti, tāpēc tiek izmantots viss iespējamais materiāls, kurš ir sakrāts daudzu gadu garumā.

Kad runa aiziet par Jupitera mākoņiem, tad mūsu iztēle cenšas uzzīmēt tādus mākoņu ainas, kādas ir pie mums Zemes – mierīgi peldoši mākoņi, kā baltas aitiņas slīd un pazūd aiz horizonta vai nu arī tumšus mākoņus, kuri parādās pirms negaisa. Gan pirmais, gan otrais variants ir tālu no patiesības. Zinātnieki uzskata, ka tas, ko vērotājs no Zemes uzskata par planētas virsmu ir apledojuši amonjaka tvaiki, kuri ir blīvi ietinuši Jupiteru. Zemāk atrodas sērūdeņraža amonija kristāli, bet vēl zemāk – sasaluši ūdens kristāli. Visi šie slāņi rūpīgi noslēpj planētu no vērotājiem un par to, kas slēpjas zem šiem slāņiem mēs varam tikai minēt.

Vētras, kuras plosās Jupitera atmosfērā, sasniedz ātrumu lielāku par 600 km/st. Gan vētras, gan turbulences plūsmas, gan viesuļi, kuri paceļas no apakšas, sajauc mākoņu masas un uzzīmē dīvainas gleznas, kuras ir līdzīgas matiem un dažāda izmēra plankumiem. Gāzes giganta plūsmu kustība atmosfērā, atšķirībā no Zemes, tiek uzturēta pateicoties planētas iekšējai enerģijai, tāpēc tiem zīmējumi, kuri tur rodas ir diezgan stabili ģeometriskie izmēri, kuri maz mainās visā to vērošanas laikā. Šo parādību daba ir ļoti vāji izpētīta, tāpēc pagaidām nav vienotas teorijas, kura varētu izskaidrot šo joslu rašanos un pastāvēšanu Jupitera atmosfērā.

Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Saules sistēmas gigants sastāv no atmosfēras, kodola un starpslāņa. Galvenie ķīmiskie elementi, kuri ir sastopami uz Jupitera ir ūdeņradis un hēlijs. Bet kosmiskā kuģa “Galileo” nomestā zonde 1995. gadā apliecina to, ka tur ir sastopamas arī citas gāzes: argons, kriptons, azots u. d. c. Milzu giganta ārējais slānis ir veidots no gāzveida ūdeņraža, vidējam slānim ir pievienots hēlijs, bet apakšējam slānim amonjaks, amonija hidrosulfīds un ūdens, tie visi kopā veido planētas mākoņu slāni.

Zemāk atrodas “okeāns”, kurš sastāv no metāliskā ūdeņraža. Tādu struktūru šis ķīmiskais elements iegūst augsta spiediena un temperatūras iedarbībā. Priekšstati par metālisko ūdeņradi ir teorētiski, jo laboratorijas apstākļos to iegūt pagaidām nav izdevies.

Zinātnieki uzskata, ka šis planētas slānis varētu būt aptuveni 42 – 46 tūkstoši kilometru. Nav izslēgts, ka tajā atrodas arī šķidrais hēlijs. Konkrētas robežas starp atmosfēru un metālisko ūdeņraža slāni neeksistē.

Planētas Jupiters kodols varētu būt aptuveni 1,5 no Zemes diametra, bet temperatūra un spiediens tajā sasniedz 30 000 K un 100 milj. atmosfēru. Tiek uzskatīts, ka tas sastāv no dažādiem metāliem un silikātiem, bet tā masa ir aptuveni 10 – 15 reizes lielāka nekā Zemei.