Amalteja ir piektais, lielākais gāzes giganta pavadonis. Tās platība, ir 10 000 kvadrātkilometru lielāka par Īrijas teritoriju. Amalteja sastāv tikai no ledus un ir viena, no lielākajiem ledus kosmiskajiem ķermeņiem Saules sistēmā. Jāatzīmē, ka ne tikai tās sastāvs padara to īpašu, bet arī krāsa, jo šis pavadonis ir gandrīz vissarkanākais, no visiem pazīstamajiem.
Pavadoņa Amalteja eksistēšanu ir grūti raksturot. Tā ir pārāk liela, lai varētu izveidoties no planētas gredzeniem, un pārāk “ledaina”, lai varētu atrasties tik tuvu Jupiteram, jo “jaunības” gados, gāzes giganta pavadoņa orbītas temperatūra sasniedza 800 grādu Celsija. Zinātnieki pieļauj domu, ka planēta – gigants to piesaistīja no ārpuses, tieši tāpat, kā to regulāri dara ar komētām.
Neskatoties uz to, ka Jupiters atrodas tuvāk zemei, tā pavadoņi ir izpētīti daudz sliktāk, nekā Saturna pavadoņi. Visas ziņas par to ir iegūtas pateicoties attapīgajiem inženieriem un programmētājiem, kā astronomu un fiziķu, veiktajiem, lielajiem darbiem uz Zemes.
Pateicoties tam, par pavadoni ir iegūtas sekojošās ziņas:
- Amaltejas lineārie mērījumi ir 250x146x128 kilometri, vidējais diametrs 168 kilometri. Pavadoņa forma ir stipri izstiepta un atgādina kartupeli. Ja runājam par pavadoņu formu, tad ir jāsaka, ka daudzu mazu pavadoņu un asteroīdu forma atgādina kartupeļi, jo tām nepietiek gravitācijas spēka, lai tās iegūtu apaļu formu.
- Amaltejas reljefs pieļauj lielas svārstības lineārajos mērījumos. Visā pavadoņa virsmā ir sastopami ļoti lieli krāteri. Viens no tādiem krāteriem ir Geja, kuras dziļums sasniedz 20 kilometru dziļumā, tas ir aptuveni 11 % no pavadoņa diametra.
- Interesants fakts, ja tāda mēroga krāteris izveidotos uz Zemes, tad tas būtu 700 kilometru dziļš. Temperatūra tur būtu aptuveni 2000 grādu Celsija, bet no apakšas tur ieplūstu magma, kura atrodas mantijā, apkārt kodolam. Protams, ka visi šie skaitļi ir tīri teorētiski, jo, ja mums nāktos piedzīvot tādu triecienu, kurš ir spējīgs izveidot tādu krāteri, mūsu planēta nebūtu spējīga to izturēt.
- Vēl viens interesants fakts. Neskatoties uz to, ka Amalteja sastāv no ledus, tās virsma ir sarkanā krāsā. Tā ir sarkanāka par pavadoni Jo, vēl vienu Jupitera pavadoni un sarkanāka par Marsu. Astronauti to uzskata par vienu no Saules sistēmas sarkanākajiem ķermeņiem. Vienīgā planēta, kura ir spējīga ar to sacensties ir vistālākā, pundurplanēta Sedna. Eksisitē vairāki pieņēmumi, kāpēc Jupitera pavadonis Amalteja ir tik sarkanā krāsā, viens no tiem ir, ka šī neparastā krāsa veidojas no pavadoņa Jo sēra putekļiem, kuri sakrājas uz Amaltejas virsmas un saskaroties ar gāzes giganta izstarojumiem, tajos sabrūk organiskās vielas.
- Amalteja atrodas ļoti tuvu Jupiteram, attālums starp pavadoni un planētu ir 181 000 kilometru.
Saturns – “Gredzenu pavēlnieks”
Planēta Saturns, pēc Saules, atrodas sestajā vietā. Par šo planētu zina gandrīz visi un gandrīz visi, bez īpaša piepūles var to atpazīt, tāpēc ka tās gredzeni ir tās vizītkarte.
Bet vai jūs zināt no kā sastāv šie, tik populārie gredzeni? Gredzeni sastāv no ledainiem akmeņiem, kuru izmērs var būt sākot ar mikroniem un beidzot ar vairākiem metriem. Saturns, tieši tāpat kā visas planētas – giganti sastāv no gāzēm. Tā griešanās variē no 10 stundām un 30 minūtēm līdz 10 stundām un 46 minūtēm.
Ja mēs izmantotu jaunākās dzinēju sistēmas un raķešu nesējus, tad kosmiskajam aparātam vajadzēs vismaz sešus gadus un deviņus mēnešus, lai nokļūtu līdz šai planētai.
Dotajā brīdī, kopš 2004. gada orbīta atrodas vienīgais kosmiskais aparāts Kassini, kurš piegādā zinātniskos datus un jaunākos atklājumus jau daudzu gadu garumā. Bērni, uzskata planētu Saturns par vienu no skaistākajām planētām, jāatzīst, ka arī pieaugušie ir tieši tādās pašās domās.
Vislielākā Saules sistēmas planēta ir Jupiters. Bet otrās, vislielākās planētas tituls pieder Saturnam.
Salīdzinājumam, Jupitera diametrs ir aptuveni 143 tūkstoši kilometru, bet Saturna diametrs ir tikai 120 tūkstoši kilometru. Jupitera izmēri ir 1,18 reizes lielāki nekā Saturna izmēri, bet masa, ir 3,34 lielāka nekā Saturnam.
Saturns ir ļoti liela, bet viegla planēta. Ja mēs pamēģinātu planētu Saturns iegremdēt ūdenī, mums nekas neizdotos, tā peldētu virspusē. Planētas gravitācija sastāda 91% no Zemes gravitācijas.
Saturna un Zemes izmēri atšķiras 9,4 reizes, bet masa atšķiras 95 reizes. Gāzes giganta apjomā varētu ietilpt 763 planētas, kuru izmēri ir tādi paši kā mūsu planētai Zeme.
Planēta, pilnu apli apkārt Saulei veic 29,7 gados. Tieši tāpat, kā visām pārējām planētām, arī Saturnam tā orbīta nav ideāls riņķis, tam ir eliptiska trajektorija. Attālums līdz Saulei ir aptuveni 1,43 miljardi kilometru.
Tuvākais Saturna punkts, tiek saukts par perihēliju un tas atrodas 9 astronomisko vienību attālumā no Saules.
Vistālākais orbītas punkts tiek saukts par afēliju un tas atrodas 10,1 astronomisko vienību attālumā no Saules.
Saturnam ir daudz interesantu īpašību, bet viena no tām ir tāda, ka tam, tieši tāpat kā Zemei, griešanās ass ir slīpa, attiecībā pret Saules virsmu. Līdz savas orbītas vidum, Saturna dienvidu pols ir vērsts pret Sauli, bet pēc tam – ziemeļu pols. Viena Saturna gadā, kurš ir gandrīz 30 Zemes gadi, iestājas periodi, kad planētu var redzēt arī no Zemes. 2024. – 2025.gadā vērotājam no Zemes iestāsies tāds periods, kurā viņš nebūs spējīgs redzēt Saturna gredzenus. Ja mēs ņemam vērā to, ka Saturna gads ilgst gandrīz 30 gadus, tad kopš tā laika, kad Galilejs 1610. gadā pirmo reizi teleskopā sāka novērot Saturnu, tas apgriezās apkārt Saulei 13 reizes.
Vēl viens interesants fakts – uz Saturna eksistē gadalaiki, tieši tāpat kā uz Zemes. Līdz savas orbītas pusei Ziemeļu puslode saņem vairāk radiācijas, bet pēc tam viss mainās un Dienvidu puslode peldas Saules gaismā. Tas rada lielas brāzmas, kuras manāmi mainās atkarībā no tā, kurā vietā uz orbītas atrodas planēta.
Saturnam ir 62 pavadoņi, jāsaka, ka gandrīz 40% Saules sistēmas pavadoņu griežas tam apkārt. Daudzi pavadoņi ir ļoti mazi un Zemes nav redzami. Pēdējos pavadoņus atklāja kosmiskais aparāts Kassini un zinātnieki gaida, ka ar laiku šis aparāts atklās vēl vairāk ledus satelītu.
Neptūns ir vistālākā planēta.
Tad, kad Neptūns tika atklāts 1846. gadā, tas tika uzskatīts par vistālāko planētu Saules sistēmā. 1930. gadā tika atklāts Plutons, kurš atņēma Neptūnam tā titulu. Plutona orbīta ir ļoti izstiepta un ir tādi periodi, kad tas Saulei pietuvojas tuvāk nekā Neptūns. Pēdējo reizi tas notika 1979. gadā un turpinājās līdz 1999. gadam. Šajā laika periodā tas atradās vistālāk. 2006. gadā Starptautiskā Astronomijas komisija nolēma, ka Plutons vairs nav planēta. Kopš tā laika zilais gāzes milzenis ir vistālākā planēta.
Neptūns ir vismazākais gāzes gigants.
Neptūna ekvators ir 24764 kilometru, salīdzinājumā ar citiem Saules sistēmas gāzes gigantiem, Jupiteru, Saturnu un Urānu, tas ir ļoti mazs. Bet interesantākais ir tas, ka Neptūns ir daudz masīvāks nekā Urāns, aptuveni par 18%. Tā, kā tas ir mazāks un daudz masīvāks nekā Urāns, tā blīvums ir daudzas reizes augstāks.
Neptūna virspuses gravitācija ir gandrīz tāda pati kā Zemei.
Planētai Neptūns ir lodveida forma un tā sastāv no gāzes, ledus un tai ir akmeņains kodols. Planētai nav virspuses, kā piemēram, Marsam un Zemei. Neptūna varenā atmosfēra pakāpeniski pāriet šķidrā okeānā, pēc tam, tai palielinās blīvums un to sāk ieskaut ledus mantija. Bet, ja mēs iedomātos, ka mēs stāvam uz virsmas, tad mēs nesajustu nekādu atšķirību starp Zemes un Jupitera gravitāciju. Tur gravitācija ir tikai par 17% spēcīgāka nekā uz Zemes. Neptūns masa ir 17 reizes lielāka par Zemes masu un tas ir 4reizes smagāks par Zemi.
Neptūna atklāšana izraisa strīdus pat mūsdienās.
Franču matemātiķis Urbens Laverjē un angļu matemātiķis Džons Adams, vienlaicīgi, teorētiski aprēķināja, ka jaunā planēta atrodas konkrētā debess pusē. Astronoms, Johans Halle, 1864. gadā, ņemot vērā Urbena Laverjē aprēķinus, pirmais atrada objektu norādītājā debess pusē. Angļu astronomi, līdz pat mūsdienām izvirza pretenzijas par planētas atklāšanu. Daudzu astronomi piedāvā sadalīt atklājumu uz pusēm, starp Leverjē un Ādamsu un vairs nekad par to neatcerēties.
Uz Neptūna ir visstiprākās vētrās visā Saules sistēmā.
- Iedomājieties viesuļvētru, kura pūš ar ātrumu 2100 km/st. Zinātnieki ir nesaprašanā, no kurienes rodas tāds vējš.
- Neptūns ir visaukstākā planēta visā Saules sistēmā.
- Neptūna augšējā slāņa temperatūra var nolaisties līdz – 221,4 grādiem pēc Celsija.
- Neptūna pavadonis Tritons ir vēl aukstāks par savu planētu.
- Saules sistēmā ir ļoti daudz vietu, kur ir ļoti auksti, bet viena no visaukstākajām vietām ir Tritona, vislielākā Neptūna pavadoņa, virspuse. Tritonam vienīgajam ir pietiekama masa un gravitācija, lai varētu iegūt sfērisku formu. Tas ir septītais lielākais pavadonis Saules sistēmā.
- Pastāv varbūtība, ka Neptūns ir “noķēris” Tritonu.
- Lielākais pavadonis Tritons griežas retrogrādajā orbītā. Tas nozīmē, ka tas griežas pretējā virzienā salīdzinot ar citiem, gāzes giganta pavadoņiem, tāpēc ir iespējams, ka Tritons tika “noķerts”. Tritons vienmēr ir pagriezies ar sānu un tas lēnām, spirālveidīgi tuvojas gāzes gigantam.
- Uz Neptūna tikai vienu reizi ir nolaidies kosmiskais aparāts.
- Vienīgais, kosmiskais kuģis, kurš kādreiz ir nolaidies uz Neptūna ir NASA zonde “Voyager 2”. Tas, 1989. gada 25. augustā, lidoja tam garām un veica 3000 km no Ziemeļpola.
- Tuvākajā laikā nav paredzēts sūtīt kosmiskos kuģus uz Neptūnu.
- Unikālās fotogrāfijas, kuras ir uzņemtas ar Voyager 2 , varbūt ir vienīgās fotogrāfijas, kurās planēta ir uzņemta tuvplānā, jo tuvākajā laikā nav paredzēts sūtīt kosmiskos kuģus uz šo planētu.
Laikam, jebkuram cilvēkam, dzīvojošam uz Zemes ir ļoti grūti iedomāties apstākļus, kuri ir sastopami uz Jupitera un viņam līdzīgām planētām. Ja skatoties uz Marsu, mēs vēl varam iedomāties, ka pirms miljons gadiem tā putekļiem klātā virsma bija segta ar mežiem un okeāniem, tad par Zemes un milzīgā gāzes giganta līdzību runāt nav vērts. Tāda veida debesu ķermeņus ir ļoti grūti izpētīt, tāpēc Jupitera uzbūve un sastāvs līdz šai dienai nav tā īsti izpētīts, bet cilvēce dara visu, lai šie noslēpumi tiktu atklāti, tāpēc tiek izmantots viss iespējamais materiāls, kurš ir sakrāts daudzu gadu garumā.
Kad runa aiziet par Jupitera mākoņiem, tad mūsu iztēle cenšas uzzīmēt tādus mākoņu ainas, kādas ir pie mums Zemes – mierīgi peldoši mākoņi, kā baltas aitiņas slīd un pazūd aiz horizonta vai nu arī tumšus mākoņus, kuri parādās pirms negaisa. Gan pirmais, gan otrais variants ir tālu no patiesības. Zinātnieki uzskata, ka tas, ko vērotājs no Zemes uzskata par planētas virsmu ir apledojuši amonjaka tvaiki, kuri ir blīvi ietinuši Jupiteru. Zemāk atrodas sērūdeņraža amonija kristāli, bet vēl zemāk – sasaluši ūdens kristāli. Visi šie slāņi rūpīgi noslēpj planētu no vērotājiem un par to, kas slēpjas zem šiem slāņiem mēs varam tikai minēt.
Vētras, kuras plosās Jupitera atmosfērā, sasniedz ātrumu lielāku par 600 km/st. Gan vētras, gan turbulences plūsmas, gan viesuļi, kuri paceļas no apakšas, sajauc mākoņu masas un uzzīmē dīvainas gleznas, kuras ir līdzīgas matiem un dažāda izmēra plankumiem. Gāzes giganta plūsmu kustība atmosfērā, atšķirībā no Zemes, tiek uzturēta pateicoties planētas iekšējai enerģijai, tāpēc tiem zīmējumi, kuri tur rodas ir diezgan stabili ģeometriskie izmēri, kuri maz mainās visā to vērošanas laikā. Šo parādību daba ir ļoti vāji izpētīta, tāpēc pagaidām nav vienotas teorijas, kura varētu izskaidrot šo joslu rašanos un pastāvēšanu Jupitera atmosfērā.
Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Saules sistēmas gigants sastāv no atmosfēras, kodola un starpslāņa. Galvenie ķīmiskie elementi, kuri ir sastopami uz Jupitera ir ūdeņradis un hēlijs. Bet kosmiskā kuģa “Galileo” nomestā zonde 1995. gadā apliecina to, ka tur ir sastopamas arī citas gāzes: argons, kriptons, azots u. d. c. Milzu giganta ārējais slānis ir veidots no gāzveida ūdeņraža, vidējam slānim ir pievienots hēlijs, bet apakšējam slānim amonjaks, amonija hidrosulfīds un ūdens, tie visi kopā veido planētas mākoņu slāni.
Zemāk atrodas “okeāns”, kurš sastāv no metāliskā ūdeņraža. Tādu struktūru šis ķīmiskais elements iegūst augsta spiediena un temperatūras iedarbībā. Priekšstati par metālisko ūdeņradi ir teorētiski, jo laboratorijas apstākļos to iegūt pagaidām nav izdevies.
Zinātnieki uzskata, ka šis planētas slānis varētu būt aptuveni 42 – 46 tūkstoši kilometru. Nav izslēgts, ka tajā atrodas arī šķidrais hēlijs. Konkrētas robežas starp atmosfēru un metālisko ūdeņraža slāni neeksistē.
Planētas Jupiters kodols varētu būt aptuveni 1,5 no Zemes diametra, bet temperatūra un spiediens tajā sasniedz 30 000 K un 100 milj. atmosfēru. Tiek uzskatīts, ka tas sastāv no dažādiem metāliem un silikātiem, bet tā masa ir aptuveni 10 – 15 reizes lielāka nekā Zemei.
Planēta, kura atrodas mums vistuvāk – Venēra
Venēra ir saules sistēmas planēta, atrodas uzreiz pēc Merkura. Neskatoties uz to, ka Venēru pazina jau senatnē, dažas tautas uzskatīja, ka tie ir divi neatkarīgi debesu ķermeņi: vakara zvaigzne un rīta zvaigzne. Grieķu astronoms bija pirmais, kurš saprata, ka vakara zvaigzne un rīta zvaigzne ir viens un tas pats objekts. Daudzās kultūrās Venēra ir mīlestības un skaistuma dieviete. Babilonijā to sauca par Ištaru, bet grieķi to sauca par Afrodīti.
Vidējais attālums no Venēras līdz Saulei ir 108 miljoni kilometru. Tai ir vajadzīgas 224,7 dienas, lai apgrieztos apkārt Saulei un 243,02 dienas, lai apgrieztos apkārt savai asij. Dīvaini ir tas, ka Venēra griežas pretējā virzienā, salīdzinājumā ar citām saules sistēmas planētām. Ja uz Ziemeļpolu skatās no augšas, tad var redzēt ka tā griežas pulksteņa rādītāja virzienā. Atrodoties uz virsmas, mēs redzētu, ka Saule lec rietumos, bet riet – austrumos.
Zinātnieki uzskata, ka Venēra ir Zemes dubultnieks, jo abām planētām daudz kas ir kopīgs.
Piemēram, rādiuss, Venērai tas ir 6052 kilometri, tas ir 95% no Zemes rādiusa. Venēras masa ir 81,5% procenti no Zemes masas. Planētas virspusē pievilkšanās spēks ir 90% no Zemes pievilkšanās spēka.
Radiolokācijas uzņēmumi, kuri tikai veikti planētas virspusē parādīja, ka uz ir sastopami krāteri un masveidīgas vulkānu pēdas pagātnē. Tiek uzskatīts, ka pirms 300 – 500 miljoniem gadu notika liels notikums, kurš izmainīja planētas virspusi. Šis notikums iespaidoja arī planētas tektoniku, kurš planētas iekšpusē aizturēja siltumu. Notikuma sekas – planēta pazaudēja magnētisko lauku.
Venērai ir metālisks kodols, apkārt tam ir mantija un plāna garozas kārta. Bet atšķirībā no Zemes, Venērai nav tektonisko plašu, kuru kustība izspiež oglekli no atmosfēras un saglabā to planētas iekšienē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz planētas ir radies siltumnīcas efekts.
Neskatoties uz to, ka Venērai ir daudz kas kopējs ar Zemi, tai ir Zemi ir arī milzīgas atšķirības. Ir iespējams, ka vislielākā atšķirība ir tās atmosfērā. Atmosfēras spiediens planētas virspusē ir 92 reizes lielāks nekā uz Zemes.
Atmosfēra pārsvarā sastāv no oglekļa gāzes un bieziem mākoņiem sēra dioksīda. Tāpēc, ka atmosfēra gandrīz vai pilnībā sastāv no ogļskābās gāzes, uz planētas ir ļoti stipri izteikts siltumnīcas efekts.
Temperatūra Venēras virspusē ir 460 grādu Celsija, neatkarīgi no tā, kur jūs atrodaties. Ar tādu temperatūru ir pilnīgi pietiekami, lai varētu izkausēt svinu.
Pirms ļoti daudziem gadiem, zinātnieki un zinātniskās fantastikas rakstnieki uzskatīja, ka uz “rīta zvaigznes” ir labvēlīgs klimats. Daži zinātnieki, joprojām turpina uzskatīt, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc savā laikā Padomju Savienība palaida vairākas zondes uz planētas virsmu. Izgāzās septiņas misijas, aparātus saspieda augstais spiediens, līdz planētas virspusei tā neviens arī nenonāca. Pirmā veiksmīgā nolaišanās lika vilties miljoniem cilvēku, bet zondei izdevās izdzīvot tikai dažas stundas. Vēlāk palaistās zondes bija jau spējīgas izpētīt planētas virsmu.
Biezo mākoņu dēļ, planētas virspusi nav iespējams novērot atrodoties uz Zemes. Radiolokācijas uzņēmumi, kuri tika uzņemti ar no NASA kuģa “Magellan”, parādīja mums visu planētas virspusi, kura ir līdzīga ellei un ir nosēta ar klintīm senām lavas upēm.
Venēra ir Saules sistēmas planēta un to bieži piemin kā rīta zvaigzni, tāpēc ka tā atrodas tuvāk Saulei, nekā Zeme. Tā parādās debesu rietumu pusē, pēc Saules rieta un paceļas debesīs austrumos, pirms Saules lēkta. Tikai Saule un Mēness spīd spožāk par Venēru. Tas vis padara to pamanāmu, pat ar neapbruņotu aci.
Visinteresantākie fakti par Marsu
Neskatoties uz daudziem zinātniskajiem atklājumiem, sarkanā planēta Marss, joprojām ir ļoti interesanta gan zinātniekiem, gan parastajiem cilvēkiem. Fakti, kurus mēs tagad minēsim, vēlreiz to apliecina, kaut gan visus zināmos faktus nav iespējams ievietot vienā rakstā
Planētas Marss diametrs ir uz pusi mazāks par Zemes diametru. Tas ir aptuveni 6800 kilometru.
Visas sauszemes platība uz Zemes ir aptuveni tikpat liela, cik visa Marsa platība.
Kopējā Marsa masa ir aptuveni 10% no Zemes masas.
Mars pēc uzbūves ir ļoti līdzīgs Zemei, viņam ir kodols, kurš sastāv no dzelzs un sēra, mantijas, kuras sastāv no silikātiem un garozas, kura ir izveidojusies no bazalta un ir sajaukusies ar dzelzs oksīdu, tāpēc Marsam ir tik ļoti raksturīga sarkana krāsa.
Marsa kodola, tieši tāpat kā Zemes kodola galvenā sastāvdaļa ir dzelzs. Te visa līdzība ar Zemi arī beidzas. Zemes kodols ir izkusis un atrodas patstāvīgā kustībā. Iekšējais kodols, atšķirībā no ārējā griežas pretējā virzienā. Tie mijiedarbojas un rada magnētisko lauku, kurš aizsargā mūsu planētas virsmu no saules radiācijas.
Marsa kodols ir ciets un negriežas. Tiek uzskatīts, ka tā kodola diametra izmērs ir aptuveni 2960 kilometru. Planētai nav magnētiskā lauka un tāpēc tā regulāri tiek pakļauta saules izstarojumiem.
Mantija sedz kodolu. Uz planētas nenotiek tektonisko plašu kustība, tāpēc tās virsma nemainās un ogleklis paliek atmosfērā. Marsa mantija ir samērā mīksta.
Zemes garoza ir izveidojusies vulkāniskās darbības rezultātā, pirms vairākiem miljardiem gadu. tās izmērs ir dažāds un svārstās no 50 līdz 125 kilometriem. Marsa virsma ir klāta ar dzelzs oksīda pulveri. Ja ņemam vērā to, ka putekļi ir viegli, bet vējā ātrums uz Marsa ir liels, tā virsma visu laika tiek pakļauta izmaiņām, kuras notiek īsā laika posmā.
Ekscentriskuma ziņā, Marsa orbīta ieņem otro vietu Saules sistēmā, jo tikai Merkura orbīta ir spējīga to apsteigt. Perigejā tas atrodas 206,6 miljonus kilometru attālumā no Saules, bet afēlijā – 249,2 miljonus kilometru. Vidējais tās attālums no Saules ir 228 miljoni kilometru. Marsam ir vajadzīgas 687 Zemes dienas, lai tas vienreiz apgrieztos.
Marsam, tieši tāpat kā pārējām Saules sistēmas planētām ir slīpa ass, kuras slīpums ir aptuveni 25,19 grādi. Šis slīpums ir līdzīgs Zemes ass slīpumam, tāpēc arī uz Marsa ir dažādi gadalaiki. Uz Marsa gadalaiki ir garāki par Zemes gadalaikiem, tāpēc ka viens gads uz Mars ir gandrīz divas reizes garāks par vienu gadu uz Zemes.
Marsu visvieglāk novērot ir tad, kad viņš atrodas opozīcijā – mums vistuvākajā savas orbītas punktā. Tuvošanās laikā attālums svārstās no 54 līdz 103 miljoniem kilometru.
Gaiss uz Marsa ir cilvēkam nāvējošs. Tas sastāv no slāpekļa, oglekļa, argona u. c.
Uz Marsa ir ekstremāli laika apstākļi. Pārsvarā tur ir ļoti auksti, vidēja virsmas temperatūra ir aptuveni -47 grādi celsija. Vasaras periodā, ekvatora tuvumā, temperatūra var sasniegt 20 grādus Celsija, bet naktī nokrist līdz -90 grādiem Celsija. Šo lielo temperatūras starpību -110 grādu Celsija rada vēji, kuru ātrums sasniedz viesuļvētras ātrumu. Tad, kad sāk pūst tādi vēji, gaisā paceļas putekļi no dzelzs oksīda un aptver visu planētu.
Uz Marsa nav okeānu, ezeru un upju, bet uz tā ir milzīgas ūdens rezerves – ledus izskatā.
Ģeologi kopā ar biologiem apgalvo, ka ūdens esamība uz Marsa var būt atslēga pierādījumiem, ka uz planētas ir dzīvība.
Interesanti fakti par Saules sistēmas planētām.
Merkurs.
Planēta Merkurs ir karsta, bet uz tās ir sastopams ledus.
Uz planētas virsmas, kura atrodas vistuvāk Saulei, ir sastopams ledus. Pirmajā acumirklī tas liekas neiespējami, bet ledus tik tiešām tika atrasts krāteros, kuros nekad neiespīd saules stari. NASA kosmiskais kuģis uz Merkura Ziemeļu polā atrada ne tikai ledu, bet arī organiskās vielas, kuras ir nepieciešamas dzīvības celtniecībai. Kā jau mēs zinām, dzīvība uz Merkura nav iespējama, tāpēc, ka tur ir ļoti karsti un smacīgi, bet organisko vielu atrašana, apliecina faktu, ka šīs vielas ir atrodamas visā Saules sistēmā.
Venēra.
Venērai nav pavadoņu un neviens nezina kāpēc.
Ļoti interesants fakts ir tas, ka Merkuram un Venērai nav pavadoņu, kaut gan tajā paša laikā citām Saules sistēmas planētām ir vairāki desmiti pavadoņu. Piemēram, Saturnam ir vairāk par sešdesmit pavadoņiem. Ar ko tad šīs planētas atšķiras? Tik tiešām, nevienam nav atbildes, ar ko atšķiras šīs planētas un kāpēc vienām ir pavadoņi, bet citām nav. Kaut gan veiktie pētījumi liecina, ka ļoti sen atpakaļ, Venērai tomēr ir bijis viens pavadonis.
Marss.
Agrāk, atmosfēra uz Marsa bija daudz blīvāka.
Skatoties uz planētu, mēs varam redzēt, gravas, kurās visticamāk, kādreiz ir bijis ūdens. Ūdenim vajag lielu atmosfēras daudzumu un izskatās, ka agrāk uz Marsa ūdens bija daudz vairāk. Kur tas pazuda? Daži zinātnieki uzskata, ka Saules enerģija izspieda vieglākās molekulas no atmosfēras jau pirms vairākiem miljoniem gadu.
Jupiters.
Jupiters – lielo komētu ķērājs.
Ir iespējams, ka vislielākajai Saules sistēmas planētai ir milzīga nozīme Saules sistēmas veidošanās vēsturē. Jūs pat iedomāties nevarat, ka jebkuram, garām Jupiteram lidojošajam asteroīdam vai komētai, ir lielas izredzes būt noķertam vai atstumtam. Zinātnieki pieļauj pat tādu versiju, ka Jupiters ir daļēji vainīgs lielajā bombardēšanā ar mazajiem ķermeņiem, kuru kādreiz, mūsu jaunajā Saules sistēmas vēstures sākumā, bija ļoti daudz. Nav brīnums, ka tas izveidoja rētas uz Mēness, kuras mēs redzam vēl šodien.
Saturns.
Neviens nezina cik veci ir Saturna gredzeni.
Apkārt Saturnam eksistē laukums no ledus un akmeņu atlūzumiem, kurš visu laiku griežas tam apkārt un no attāluma izskatās kā gredzeni. Pirmie pētnieki, nekādi nevarēja saprast, kas atrodas apkārt šim milzīgajam gāzes gigantam, tikai ar laiku noskaidrojās , ka tā ir no nelieliem ķermeņiem izveidojusies ķēde. Ir iespējams, ka vienīgais pavadonis uzsprāga Saturna stiprās gravitācijas dēļ un izveidoja gredzenus, bet varbūt, tas ir daļas, kuras nav spējīgas savienoties vienā veselā ķermenī, bet ir pārāk izturīgas, lai sasistos.
Urāns.
Urāns ir daudz vētraināks, nekā mēs bijām iedomājušies.
Daudzi zinātnieki uzskatīja, ka Urāns ir mierīga zila lode, uz kuras nenotiek nekādas aktīvas darbības. Pēdējie izmeklējumi ir pierādījuši, ka planētas dienvidu puslodē notiek interesantas kustības, kuras ir grūti izskaidrot.
Neptūns.
Uz Neptūna ir virsskaņas vējš.
Tās vētras kuras notiek uz Zemes nav iespējams salīdzināt ar tām vētrām, kuras notiek uz Neptūna. Uz šīs planētas vējš pūš ar ātrumu 1, 770 km/st., tāds ātrums ir lielāks par skaņas ātrumu uz Zemes. Kāpēc uz planētas Neptūns pūš tādi vēji – visiem paliek mīkla.